Kad nav variantu, ir aprūpētāja atvaļinājums
Pēc smagas saslimšanas, operācijas vai gadījumā, kad personai ir kustību traucējumi, ir nepieciešama mājas aprūpe pat tad, ja aprūpējamais ir pašos spēka gados vai jaunietis. Nepieciešamība pēc klātesamības, palīdzības un pilnvērtīgas aprūpes īpaši svarīga kļūst nopietnāka, ja runa ir par aprūpējamu senioru. Ja vēl ikdienas gaitas var pārcelt un koriģēt, tad darbu atcelt nevar. Kā ar sirdsmieru sakārtot jautājumus ar darba devēju, lai pilnībā koncentrētos uz aprūpi un dokumentu sakārtošanu, lai pēc laika aprūpi varētu veikt kāds cits?
Kopš 2022. gada ir pieejams jauns oficiāls atvaļinājuma veids, ko darba devējam ir jānodrošina pēc darbinieka pieprasījuma - aprūpētāja atvaļinājums. Tas noteikts Darba likuma 153. punkta trešajā daļā
“Darba devējs piešķir atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas, ja to pieprasa darbinieks, kuram nepieciešams personīgi aprūpēt laulāto, vecāku, bērnu vai citu tuvu ģimenes locekli, vai personu, kura dzīvo ar darbinieku vienā mājsaimniecībā un kurai nopietna medicīniska iemesla dēļ nepieciešama būtiska aprūpe vai atbalsts (aprūpētāja atvaļinājums). Šādu atvaļinājumu piešķir uz laiku, kas nav ilgāks par piecām darba dienām viena gada laikā. Darbiniekam ir tiesības izmantot šādu atvaļinājumu pa daļām.”
Aprūpe parasti ir īpaši svarīga tieši pirmajās dienās, kad ir daudz nezināmā, it īpaši, ja iepriekš nav bijusi pieredze, piemēram, seniors pats ar visu tika galā, taču pēc slimības ir “iegulējies” un nespēj par sevi parūpēties. Tad, ja pieņemts lēmums par aprūpi mājās, pirmajās dienas šķiet, ka jābūt klāt uz katru mazāko troksnīti, ik pa pusstundai jāaprauga un jāpavada laiks, jāpalīdz ģērbties, jāmaina pamperi, jāēdina. Ar laiku izveidojas jaunais ikdienas ritms, kad aprūpētājs jau pamazām sāk iejusties jaunā rutīnā un optimizēt aprūpi līdz tam, lai varētu savu ikdienu un darba gaitas aizvadīt netraucēti. Tieši šādiem pirmajiem momentiem var izmantot aprūpētāja atvaļinājumu, tas jāpavada cik vien iespējams kritiski vērtējot veicamos darbus, pārorganizējot darbu secību un ieradumus, iespējams pat telpu tā, lai aprūpe noritētu arvien raitāk un no lielā nezināmā kļūtu par ikdienas rituālu, kurš tiek veikts ar sirdsmieru.
Tā kā aprūpētāja atvaļinājumu var izņemt pa daļām, tas lieti noderēs arī tad, ja aprūpe jau ir zināms process, kurš tiek veikts ilgāku laiku, taču ir nepieciešams aprūpējamo nogādāt uz izmeklējumiem, atvest mājās no slimnīcas, doties kārtot dokumentus vai vienkārši pavadīt laiku kopā. Piemēram, to var izmantot paņemot brīvu vienu dienu katru otro mēnesi un tieši uz to laiku plānot neatliekamus darbus ar aprūpējamo vai viņa labā. Aprūpi neveicot tikai pašu spēkiem, noalgojot aprūpētāju, kas veic šo pienākumu, piemēram, darba dienās, dzīve var izspēlēt kārti ar negaidītu darba uzteikumu un steidzami jāmeklē jaunu, aprūpētāja saslimšanu un jāgaida izveseļošanos vai cilvēcīgu lūgumu aprūpētāju palaist atvaļinājumā. Arī šādos gadījumos aprūpētāja atvaļinājums var glābt brīdī, kad šķiet nav citu variantu.
Atvaļinājums bez darba algas samaksas nozīmē, ka par attiecīgi mazāku nostrādāto dienu skaitu arī algas dienā tiks saņemta mazāka alga. Ja mājās ir aprūpējamais, katrs samazinājums ienākumos ir kritisks, jo aprūpe = izmaksas. Pozitīvi ir tas, ka nezaudējot darbu, ir iespējams vienoties ar darba devēju par īpašām brīvām dienām, lai ar sirdsmieru aprūpētu sev tuvo un mīļo.